Veclaicenes pagasts
Moto: Veclaicene -vilinoša, viesmīlīga, vienreizēja
- Platība: 72,3 km2
- Iedzīvotāji: 390 (01.01.2014)
- Pagasta administratīvais centrs: Korneti (>180 iedzīvotāju)
- Zemes izmantojuma struktūra: 52 % -meži, 32 %-lauksaimniecībā izmantojamā zeme
- Informācija par pagasta pārvaldi: šeit
Tagadējā pagasta teritorija bijusi apdzīvota sen, par to liecina senie senkapi, pilskalni. Gadsimtu gaitā dažādu tautību ienācēji izveidoja te savas dzīves vietas. Vēl 16 un 17.gs. daudzām muižām nebija vēl uzceltas ēkas, kur dzīvotu muižnieks ar ģimeni. Tie lielākoties uzturējās pilsētās vai nocietinātās pilīs. Pie saviem zemniekiem viņš ieradās ievākt nodevas, pieprasīt nodevas un puišus karadienestam. Tomēr šī laika kartēs parādās nosaukums: Luitz, kas varētu būt Laicenes vai Luutsniku (tagad ciems Igaunijā) pirmsākums. No 18.gs. sāka ierīkot muižu centrus. Tagadējā Veclaicenes pagastā bijušas 3 muižu centri: Romeškalns, Korneti, Veclaicene. 19.gs. beigās tika izbūvēta Rīgas-Pleskavas šoseja. Gar ceļiem jau iepriekš pastavēja gan krogi (tagadējā Veclaicenes pagasta teritorijā -7 krogi), gan zirgu pasta stacijas (iepretim Romeškalnam).
Foto: bijušais Aizsargu nams (tagad pagasta pārvaldes centrs) no Dzērves ezera. (©J.Nāgelis)
20.gs.sākumā pagasts atradās Vidzemes guberņas Valkas apriņķī (tā nosaukums bija Staro-Laicenskaja volostj). 1919.gadā notika Latvijas atbrīvošanas cīņas, kurās latviešiem palīdzēja igauņu armija un somu brīvprātīgie kareivji. 1920.g.tika noteikta Latvijas un Igaunijas valsts robeža. Rezolūcija par pagastu robežām paredzēja, ka „Veclaicenes pagasta divi ziemeļu sektori” turpmāk piederēs Igaunijai. Latvijas laikā muižniekiem piederošā zeme tika sadalīta zemniekiem. Piemēram, Romeškalna muižas zeme tika sadalīta 16 saimniecībās bijušajiem Latvijas brīvības cīnītājiem un bijušajiem muižas rentniekiem. Šajā laikā tika celtas mājas un saimniecības ēkas, notika rosīga lauksaimnieciskā ražošana-piena pārstrādei izveidoja 2 krejotavas –Druskās un Bārdaskrogā. Lai noritētu celtniecības darbi, tika iekārtoti 2 ķieģelu cepļi-Veclaicenes muižā un Romeškalna pusē Ķieģelnīcā. Turīgākie lauksaimnieki iegādājās kuļmašīnas un ēvelmašīnas. Pie Paiķa darbojās gateris, darbojās 3 ūdensdzirnavas-Laknās, Mišās un Mazpurānos, Dzirnavkalnā bija vējdzirnavas. Veclaicenes uzņēmēji, saimnieki, ārsti, valsts iestādes ierīkoja telefonus. 30.gadu beigās telefoni bija vairāk nekā 30 vietās. 1935.g. pagasta platība bija 79,7 km2, tajā dzīvoja 1596 iedzīvotāji.
Foto: nezināmā igauņu karavīra kaps 2012.gada vasarā. Karavīrs ievainots un vēlāk miris 1919.gada pavasarī Latvijas Brīvības kaujās. Lai kapa vietu neaizmirstu, veclaicenietis O.Maziks kokā bija iegriezis krustu. Kapa vietā 1990.gadā uzstādīts Igaunijas brīvibas krusts. 2012.gada oktobrī šī karavīra mirstīgās atliekas pēc igauņu Veru aizsargu vienības vadītāja Kaleva Adera ierosinājuma izraka, koka krustu pēc tradīcijas guldīja kareivja vietā. Vēlāk kopā ar citām igauņu kareivju mirstīgajām atliekām tas tika pārapbedīts kopējos igauņu Brāļu kapos Mazsalacā. Koka sētiņa un kapu kopiņa paliek. (© K.Stirna).
II pasaules kara laikā lielas kaujas šajā apkārtnē nav notikušas. Vācieši gan uz kara beigām te gatavojuši aizsardzības līniju, tomēr sarkanarmieši to apgājuši. 1941.un 1949.gada deportācijās no Veclaicenes pagasta uz Sibīriju tika izvesti 36 cilvēki. Pagasta teritorija mainīta arī pēc kara, pievienojot daļu Ziemeru pagastam. 1945.g.pagastā izveidoja Drusku un Veclaicenes ciemu, bet pagastu 1949.g.likvidēja. 1954.g.Veclaicenes ciemam pievienoja Drusku ciemu. Pēc kara notika kolhozu dibināšana, sākotnēji izveidojās vairāki kolhozi, bet 1970.g.tie apvienojās, izveidojot vienu- kolhozu ”Veclaicene”. Pirmās elektrolīnijas ievilka tikai 20.gs.60.gadu sākumā. Kolhozā nodarbojās ar graudaugu un kartupeļu audzēšanu, lopkopību (audzēja aitas, cūkas, govis, truši, polārlapsas, nutrijas, vistas). 1991.gadā pēc kolhozu likvidēšanas izveidojās zemnieku saimniecības, kuru skaits šobrīd sarūk. Tajās audzē liellopus, aitas, kazas, vairākas saimniecības pievērsušās bioloģiskajai lauksaimniecībai. Vairāki uzņēmēji darbojas tūrismā, transporta pakalpojumu sniegšanā, amatniecības izstrādājumu ražošanā, derīgo izrakteņu (smilts un grants) ieguvē u.c. 2009. gadā Veclaicenes pagastu kā administratīvo teritoriju iekļāva Alūksnes novadā.
Foto: pavasara talka z/s "Mauriņos" (© I.Druva-Druvaskalne)
Ievērojamākie kultūras pieminekļi Veclaicenes pagastā ir: Drusku (Kornetu) pilskalns, senkapi (Mauliņu, Ķempju, Kūriņkalna, Tīlmaņu, Zeņģu), Vosvu Dieva kalns un Māras pēdas akmens –sena kulta vieta, Veclaicenes pareizticīgo baznīca, vecās Rīga-Pleskava šosejas (19.gs.) posmi ar diviem mūra tiltiem, Romeškalna muižas kungu ēka (bijusī Veclaicenes pamatskolas ēka), piemiņas zīmes nezināmā igauņu karavīra un igauņu nacionālo partizānu (mežabrāļu) kapa vietās.
Ievērojamākie dabas pieminekļi atrodas Kornetu-Peļļu subglaciālās iegultnes dabas liegumā (ezeri, pauguri, gravas, akmeņi). Ārpus dabas lieguma atrodas Palpiera ezers ar Naudas akmeni, kā arī Zīmju akmens.
Ievērojamas personības, kuras dzimušas Veclaicenes pagastā: V.Blumbergs (1893-1972) –skaņu operators, kopā ar brāli E.Blumbergu (1899-1958) 20.gs.20.un 30.gados konstruēja skaņu ierakstu aparatūru, piedalījās latviešu mākslas filmas ”Zvejnieka dēls”(1939) veidošanā; Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri, kas dzimuši vai dzīvojuši Veclaicenes pagastā: A.Auziņš (1896-1961), E.Auziņš (1896-1965), J.Raibeks (1897-1971), V.Plukše (1899-1953); K.Plukšs (1907-1944)-valodnieks; L.Švarcs (1914)-tulkotājs, žurnālists; J.Mauliņš (1933) -rakstnieks; V.Valge (1935) -žurnālists; Ē.Vanags (1941)-ilggadējs Veclaicenes skolas direktors, novadpētnieks, apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa sudraba goda zīmi. A.Lipsberga (1953)-ģeogrāfijas mācību grāmatu autore.
Noskatieties Vidzemes Augstskolas Komunikācijas un sabiedrisko attiecību studiju programmas studenšu 2012.gada maijā sagatavoto video filmiņu Toreiz Veclaicenē par Veclaicenes pagasta vēsturi.
E.Grosa veidotais 2003.gadā video