Alūksnes augstiene
Augstiene aizņem nelielu ( ap 2.4 % Latvijas) teritoriju, izceļas ar paugurainu reljefu. Pēc būtības Alūksnes augstiene ir Hānjas augstienes (Igaunijā, kur atrodas Baltijas valstu augstākā virsotne Lielais Munameģis 318 mvjl.) D daļas turpinājums Latvijā. Augstienes augstākie virsas punkti atrodas augstienes ZR daļā Veclaicenes paugurainē - Dēliņkalns -271 mvjl., Sauleskalns -267 mvjl. u.c. pauguri. Pauguru relatīvais augstums parasti ir 10-25 m, vietām pārsniedz 50-60 m. Drusku pilskalns (246,6 mvjl.) ir viens no stāvākajiem Latvijas pilskalniem, kura D nogāzes slīpums sasniedz 40° un relatīvais augstums sasniedz 80-90 m.
Foto: Sauleskalna apkārtne ziemā (© I.Druva-Druvaskalne).
Veclaicenes paugurainē reljefs sapaugurots vairāk kā jebkur citur Latvijā. Pauguraines ainavu vēl vairāk sarežģī līdz 40 m dziļā Kornetu-Peļļu zemledus (subgalciālo) vaga (iegultne) ar lielākiem un mazākiem, bet dziļiem savstarpējā virknē sarindotiem ezeriem, kas līkumodama ap 15 km garumā, A-R virzienā šķērso augstienes Z daļu. Dziļākais no ezeriem –Raipals (lielākais dziļums-35 m) Latvijas brīvvalsts laikā līdz 1938.gadam, kad izmērīja Drīdzi un noteica tā dziļumu -65.1 m, tika uzskatīts par Latvijas dziļāko ezeru. Latvijas un Igaunijas valsts robeža iet tieši pa vairākiem ezeriem –Ilgāju, Sūnekli, Smilšāju, Mazo Baltiņu. Mazais Baltiņš (igauniski - Väike-Palkna järv)starp citu ir otrs dziļākais Igaunijas ezers (32 m)!
Alūksnes augstienē izvietojusies arī Latvijas visaugstāk novietotā pilsēta Alūksne -217 mvjl. (apciemo pilsētas augstāko punktu-Tempļa kalnu!). Salīdzinoši Rīgas augstākais punkts Dzegužkalns ir tikai 28 mvjl. Opekalnā atrodas Latvijas visaugstākais dievnams –Opekalna baznīca (235 mvjl.). Tā teikt, kur nu vēl tuvāk debesīm un Dievam!
Ģeoloģiski augstienes pamatu veido pamatieži (augšdevona perioda dolomīti, dolomītmerģeļi, māls), kuru augstums sasniedz no 100-169 mvjl, kas ir visaugstākais pamatiežu virsas stāvoklis Baltijā. Pamatiežus sedz 40-100 m bieza ledāja un tā kušanas ūdeņu jeb kvartāra perioda nogulumu sega.
Foto: Sipiņu dižakmens Veclaicenes pagastā (apkārtmērs 13.1 m) ir pēdējā leduslaikmeta liecinieks, kuru ledājs atnesis vai nu no Zviedrijas vai Somijas (© I.Druva-Druvaskalne)
Alūksnes augstienes klimatam raksturīgs lielāks nokrišņu daudzums (par 50-100 mm vairāk nekā apkārtējās zemienēs), ap 650-700 mm gadā. Visvairāk nokrišņu ir vasarās. Vēlos rudeņos te sniega sega izveidojas daudz ātrāk kā citur Latvijā, savukārt pavasaros –vēlāk nokūst. Tāpēc Alūksnes pauguru kalnus var veiksmīgi izmantot slēpošanai līdz pat aprīlim. Klimatiskie dati rāda, ka laika periodā no 1950.-2004.gadam Alūksnes augstienē sniega sega saglabājas vidēji 127-134 dienas, piemēram, 2010/2011 ziemas sezonā tās bija 139 dienas, maksimālais sniega segas biezums šajā ziemas sezonā bija 51 cm. Gaisa temperatūra Alūksnes augstienē ziemā un vasarā ir aptuveni par 0,5° zemāka nekā tuvējās zemienēs.
Alūksnes augstiene ir ūdensšķirtne starp Gaujas un Daugavas baseiniem. Augstienes Z un R daļā ūdeņus savāc Gaujas pietekas Vaidava un Melnupe, bet austrumu nogāzē tek Pededzes pietekas. Stāvajās pauguru nogāzēs intensīvi noskalojas augsne, tāpēc dažkārt attīstās nelielas vagas un gravas. Starppauguru ieplakas turpretī ir stipri pārpurvotas. Daudz ezeru, lielākais no tiem -Alūksnes ezers.